10. Viņam, kas liek lietum nolīt pār zemes virsu un kas pavēl debesu veldzei sniegt spirdzinājumu druvām līdzīgi tam,
11. kā Viņš liek augstāk pacelties zemajiem un liek kādreiz noskumušajiem priecāties par augstāko laimi;
12. Viņam, kas neliek izdoties viltnieku nodomam, tā ka viņu rokas negūst panākumu;
13. Viņam, kas notver gudros viņu viltībās, tā ka viltīgie pārsteidzas paši savos viltus nolūkos:
14. dienu tie saduras ar tumsu, un pašā dienas vidū viņi grābstās kā nakts laikā.
15. Viņš ir tas, kas izglābj no zobena, no viņu mutes, un nabago no stiprā rokas.
16. Un tā nelaimīgajam atkal rodas cerība, jo aplamība pati aizdara savu muti.
17. Redzi, svētīgs tas cilvēks, kuru Dievs pārmāca, tāpēc nenonicini tā Visuvarenā pārmācības,
18. jo Viņš gan ievaino, bet arī pārsien, ja Viņš ko sasit, tad Viņa roka atkal dziedina.
19. Sešos grūtumos Viņš tevi paglābs, bet septītajā vairs bēdas tevi neskars.
20. Un bada dienā Viņš tevi izglābs no nāves, bet kara laikā no zobena varas.
21. No ļaunām mēlēm tu būsi drošs, un tev nebūs jābīstas no izpostīšanas, ka tā tevi sasniegs.
22. Tā tu drīkstēsi smieties par postu un dārgiem laikiem, un no lauku zvēriem tev nebūs ko bīties,
23. jo tev ir sava draudzība ar tīruma akmeņiem, bet plēsīgie zvēri sadzīvo ar tevi mierā.