1. Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:
2. "Vai ņemsi ļaunā, ja tev kādu vārdu teiksim? Bet kas gan spētu klusu ciest?
3. Redzi, tu esi daudzus uzmudinājis, nogurušo rokas stiprinājis.
4. Tavs padoms lika uzcelties pakritušam, tu pats iedvesi slābani kļuvušiem ceļiem spēku.
5. Bet tagad, kad tev pašam tas ir uznācis, tad tu esi nokāris galvu, kad tevi pašu tas skar, tad tu esi iztrūcinājies!
6. Vai tava Dieva bijāšana nav arī tava cerība? Un tava dzīves ceļa nevainība - tava paļāvība?
7. Lūdzams apdomā, kas tad, nevainīgs būdams, ir aizgājis bojā? Un no kura laika ir tikuši iznīcināti taisnie?
8. Tik tālu, cik es redzu, tie, kas nelaimei vagu dzinuši un kas varas darbus sējuši, tie tos dabūjuši arī pļaut.
9. Proti, tie iet jau bojā no Dieva dvašas vien, un no Viņa bardzības gara tie iznīkst.
10. Lauvas rūkoņa, vecā lauvas balss ir apklususi, un ir izlūzuši jauno lauvu zobi,