7. Tas skata ņirgādamies pilsētas drūzmu un trokšņus, tas neklausās uz dzinēju klaigām.
8. Bet viņa skatieniem veras tikai kalni; ko viņš tur saskata, ir ganību vietas, un, kur kāds zaļums, to viņš meklē rokā.
9. Vai meža vērsis nāks labprātīgi tev par kalpu, un vai tas pavadīs nakti pie tavas kūts siles?
10. Vai tu domā meža vērsi siet ar jūgu te pie vagas, un vai tas, sekojot tev pa pēdām, noecēs izartās ielejas?
11. Vai tu vari pilnam uz viņu paļauties, jo viņam daudz spēka? Un vai tu vari uzticēt viņam savus laukus un ražas ievākšanas darbus?
12. Vai tu droši vari būt pārliecināts, ka tas pārnesīs no lauka tavu sēklu un to savedīs tavā klonā?
13. Gan vēlīgi vēdinās arī strausa mātes spārni, bet vai tādēļ jau tā ir stārķu māte ar īpatnējo spārnu švīkoņu un spalvām?
14. Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltīs;
15. viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās salauzīt gabalos.
16. Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas.
17. Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un arī ar saprātu Viņš to nav apveltījis.
18. Bet, tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku.