14. Savas olas tā pamet zemē un liek tām izperēties smiltīs;
15. viņa arī pilnīgi piemirst, ka kāja spēj tās samīt un lauku zvēri tās salauzīt gabalos.
16. Tā apietas bargi ar pašas bērniem, it kā tie nebūtu tās, un tā nebēdā, ja pūles bijušas veltas.
17. Tas tāpēc, ka Dievs lielāku gudrību viņai nav piešķīris un arī ar saprātu Viņš to nav apveltījis.
18. Bet, tiklīdz viņa uzsāk skriet, tad tā atstāj kaunā un izsmieklā pat zirgu un viņa jātnieku.
19. Vai tu piešķir zirgam varenu spēku, vai tu apvelc pāri viņa kaklam krēpju rotu?
20. Vai tu māci viņu lēkt kā siseni? Kad tas lepni sprauslā, tas iedveš bailes.
21. Un, kad ielejā kara zirgi ar kājām spārda zemi, tad tie zviedz gavilējot un auļos nesas kaujā.
22. Tam briesmas ir izsmiekls, tas netrīs bailēs, pat kailam zobenam tas negriež ceļu.
23. Uz viņa žvadz bultu maksts, un šķēps un kaujas vāle viz kā liesma.
24. Dunoņā, troksnī un auļos viņš ātri pieveic ceļu un nepagriežas pat tad pa labi, kad atskan taures skaņa.
25. Kad atskan taure, viņš zviedz, tas iztālēm jauš cīņu, jauš karakungu spalgās pavēles, jūt kaujas dunoņu.