14. Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost.
15. Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis!
16. Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā.
17. Pat naktī nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž!
18. Ar augstāku spēku ir izķēmots manas miesas ārējais apvalks - mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani.
19. Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem.
20. Es Tevi piesaucu kā glābēju, bet Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības.
21. Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar Savas rokas spēku.
22. Tu pacel mani vējā un liec vētrai mani nest un man iet bojā.
23. Jā, es labi zinu - Tu ievedīsi mani nāvē, visu dzīvo sapulcēšanās vietā!
24. Bet, patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības?
25. Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?
26. Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un, kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.
27. Manas iekšas gulkst un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt.
28. Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības.
29. Es tagad esmu kļuvis par brāli šakāļiem un tuvinieks strausiem.
30. Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī.
31. Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arfa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!