8. Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu!
9. Tumšas lai paliek tās rītausmas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu,
10. jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam.
11. Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja?
12. Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai zīstu?
13. Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta
14. kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem - tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas,
15. vai kopā ar lieliem kungiem, kuriem bija zelts un kas savus namus pildīja pilnus ar sudrabu;
16. vai atkal līdzīgi nelaikā dzimušam bērnam manis vairs nebūtu, vai es būtu izzudis kā zīdainītis, kas gaismas neredzējis.
17. Tur pat bezdievīgie ir mitējušies trakot savās dusmās, un tur atdusa tiem, kuru spēki ir galā,
18. tur apcietinātie gūstekņi visi kopā atrod mieru, tie nedzird darba uzrauga balsi.
19. Tur mazs un liels ir tas pats, un kalps no sava kunga top brīvs.
20. Bet kāpēc gan iekšēja smaguma nospiestam ir dota gaisma un tam, kas sarūgtināts dvēselē, dzīvība?
21. Tiem, kas ilgodamies gaida nāvi, un tās nav? Tiem, kas rok pēc tās vairāk nekā pēc apslēptas mantas?