1. Un Ījabs atvēra savu muti un nolādēja dienu, kad viņš bija dzimis.
2. Un Ījabs izsaucās un sacīja:
3. "Lai izgaist diena, kurā es piedzimu, un nakts, kas vēstīja: saņemtais ir zēns!
4. Šī diena lai top tumsa! Pēc tās no augšienes lai netaujātu Dievs, un dienas spožums lai tai nespīd pāri!
5. Bet tumsa un nāves ēnas lai prasa to atpakaļ kā savējo. Padebešu tumsa lai klājas pār to, un dienas gaismas satumsums lai padara to baismīgu!
6. Tā nakts lai kļūst par tumsas laupījumu! Lai tā nekad netiek ieslēgta gada dienās, un lai tā neiekļūst mēnešu skaitā!
7. Tiešām, šī nakts lai paliek neauglīga, tanī lai neizpaužas prieks!
8. Tie, kas nolād dienu, lai to nolād, tie, kas prot un spēj sakaitināt pat leviatānu!
9. Tumšas lai paliek tās rītausmas zvaigznes: lai tā gaida uz gaismu, bet gaisma lai neparādās, un lai tā nekad neierauga rītausmas smaidu,
10. jo tā nebija aizslēgusi manas mātes klēpi, un līdz ar to bija palikušas nenoslēptas arī bēdas manu acu skatienam.
11. Kādēļ es neesmu nomiris mātes miesās vai gājis bojā, kad es iznācu no mātes klēpja?
12. Kādēļ mans tēvs mani ņēma uz saviem ceļiem, un kādēļ es esmu likts pie mātes krūtīm, lai zīstu?
13. Jo tad jau es būtu apgūlies kapa tumsā, es snaustu, es būtu jau iemidzis, man būtu atpūta
14. kopā ar ķēniņiem un zemes varenajiem - tiem, kas sev par nāves mitekli ir cēluši diženas dusas vietas,
15. vai kopā ar lieliem kungiem, kuriem bija zelts un kas savus namus pildīja pilnus ar sudrabu;