9. Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.
10. Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,
11. jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.
12. Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.
13. Svētība no tā mutes, kas iet bojā, nāca pār mani, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.
14. Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvassega mani pušķoja mans taisnīgums.
15. Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam.