22. Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.
23. Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietusgāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.
24. Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.
25. Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.