1. Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:
2. "Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visuvarenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,
3. tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,
4. nekad manas lūpas nerunās nepatiesību un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos!
5. Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!
6. Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!
7. Maniem ienaidniekiem lai klājas kā ļaundariem, maniem pretiniekiem kā netaisnajiem!
8. Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?
9. Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?