11. Pie Viņa gaitām sējās klāt manu kāju soļi, un Viņa ierādīto ceļu es esmu allaž ieturējis, nenovirzīdamies no tā.
12. No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus.
13. Taču Viņš paliek arvienu tas pats: kas Viņam var pretoties? Un, kad Viņš uz ko pastāv, kas var atbildēt: nē? Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda.
14. Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš par mani nolēmis, un daudz tādu lietu Viņam arvien ir prātā.
15. Tādēļ es esmu nobijies un trīcu Viņa skata priekšā; visu to pārdomājot, man pat rodas bailes no Viņa!
16. Tas tiešām ir Dievs, kas ir atņēmis drosmi manai sirdij, un Visuvarenais ir man licis drebēt.
17. Un ne ārējo bēdu tumsas dēļ es jūtos iznīcināts un arī ne manis paša dēļ, ko Viņš ietērpis ciešanu tumsā.