15. Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam?
16. Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids!
17. Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar Savām dusmām,
18. ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka?
19. Dievs pataupa, jūs sakāt, viņa nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt viņam pašam un tā, lai viņš to mana,
20. ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuvarenā bardzības!
21. Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu pēc tam, kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits?
22. Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos?
23. Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm;
24. viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas;
25. un citam jāmirst dvēseles sarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus.
26. Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība.
27. Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri.
28. Ja jūs sakāt: kur tad palicis dižciltīgā mājoklis, un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? -
29. vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas tālus ceļus staigā un kuru zīmes jūs neatstājat bez ievērības?