27. jo cilvēks pats savu seju ir apklājis ar saviem taukiem un uzbriedinājis sev resnu vēderu,
28. un jau dzīvo ārpus likuma izsludinātās pilsētas namos, kas nav apdzīvojami, kurus bija paredzēts pārvērst par drupu kaudzēm.
29. Tā viņš nekļūs bagāts, viņa labklājībai nav pamata, un viņa vārpas neliecas pie zemes, nekāds stāsts par viņa laimi neizpaudīsies pa viņa apdzīvoto zemi.
30. Viņam neizbēgt tumsas, un viņa atvasēm jānokalst karstā vēja pūsmā, un viņš pats izzudīs dusmu pilnās Dieva mutes dvesmā.
31. Lai viņš nepaļaujas uz nelietību, ar to viņš tikai pieviļ pats sevi, jo nelietība būs viņa alga: