11. Vai tik maz vien tev nozīmē Dieva mierinājumi un vārds, kas tev laipnībā un mīlestībā teikts?
12. Kāpēc tevi aizrauj tavs paša dedzīgums, kālab tavas acis raugās īgni,
13. ka tu pret pašu Dievu vērs savu dusmu svelmi un izverdi tādu valodu no savas mutes?
14. Kas tad ir cilvēks, ka tas šķīsts pastāvētu un ka no sievas dzimušais būtu taisnīgs?
15. Lūk, pat uz savu svēto saimi Dievs nevar paļauties, pat debesis nav nemaz Viņa paša acīs tik nevainojamas,
16. bet cik daudz vairāk atmetams un nolādams ir cilvēks, šis šausmonis un izdzimums, kas ļaunumu dara tā, it kā viņš ūdeni dzertu!
17. Es tevi pamācīšu, un tu uzklausi mani; ko es esmu garā redzējis, to es tev izskaidrošu, proti,
18. ko gudrie māk vēstīt, kas tiem viņu tēvu priekšā nav bijis jāslēpj,
19. viņi, kuriem vienīgi zeme bija nodota un kuru vidū vēl nebija apmeties neviens svešinieks:
20. bezdievis visu mūžu ir pakļauts bailēm, tāpat kā varmākam ir jau iepriekš noteikts viņa gadu skaits.
21. Viņa ausīs atbalsojas briesmu balsis, tieši mierīgas laimes brīdī viņam uzbrūk viņa iznīcinātājs.
22. Viņam nav nekādas cerības izkļūt no tumsības, tāds domā, ka viņš ir paredzēts zobenam.
23. Viņam ir jāklīst apkārt pēc maizes. Bet kur to atrast? Viņš zina tumsības dienu sev tuvu klāt esam.
24. Viņu šausmina bailes un nemiers, un tie viņu nomāc tā kā ķēniņš, kas ir spēcīgi apbruņojies cīņai.
25. Tā kā tas savu roku bija pacēlis pret pašu Dievu un bija parādījis savu nepakļāvību Visuvarenajam,