7. Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.
8. Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,
9. no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.
10. Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek?
11. Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst,
12. tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts.
13. Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu!
14. Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji.
15. Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba.
16. Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs,
17. bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom.