1. Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.
2. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.
3. Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!
4. Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!
5. Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt,
6. tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis!