1. Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.
2. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.
3. Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!
4. Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne!
5. Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt,
6. tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis!
7. Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj.
8. Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst,
9. no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts.
10. Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek?
11. Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst,