12. Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.
13. Tomēr visu šo te Tu esi Savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stāvēja, proti:
14. kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas.
15. Ja es būtu bijis vainīgs - gals tad man! Un, ja arī es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caurcaurēm pārņemts.
16. Un, ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un Savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust,
17. un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu Savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu Savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus.
18. Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!
19. Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!
20. Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu,
21. pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē -
22. zemē, kur bieza tumsība, kur nāves ēna un nekārtība, kur gaisma līdzīga tumsai."