1. Šis ir Dieva pasludinājums, ko parādībā redzējis pravietis Habakuks.
2. Cik ilgi, Kungs, es lai saucu pēc palīdzības - un Tu to nedzirdi? Cik ilgi lai Tavās ausīs atskan mani saucieni par varmācību - un Tu nesniedz palīdzību?
3. Kādēļ Tu man liec redzēt pārestību, kas kādam tiek nodarīta, un kādēļ Tu liec man noskatīties mokās? Laupīšanas un noziegumi notiek manā acu priekšā, rodas asas domstarpības un uzliesmo naids!
4. Tāpēc bauslība kļuvusi maznozīmīga, un taisnība nekur nevar kļūt par uzvarētāju. Bezdievīgais uzveic taisno, un tiesa tiek sagrozīta.
5. Aplūkojiet citas tautas, skataities cits uz citu un brīnaities, jo Es darīšu kaut ko jūsu dienās, kas jums būtu neticams, ja jums to stāstītu.
6. Jo redzi, Es atmodināšu kaldejus, skaudru, nežēlīgu un kustīgu tautu, kas ar mieru pat kājām doties līdz pašam zemes galam, lai iegūtu sev jaunas dzīves vietas, kas viņiem nepieder.
7. Tā ir briesmīga un nežēlīga tauta; savu taisnību un pārgalvību tā uzliek visiem par likumu.
8. Viņu straujie zirgi zviedz, leopardu izbiedēti, viņi ir tramīgi tiem uzglūnošo tuksnešu vilku dēļ. Viņu jātnieki atauļo no lielas tālienes, viņi atlido kā ērgļi, kas steidz gūt savu ēsmu.
9. Viss viņu pulks nāk, lai darītu varas darbus; kurp tie vērš savu skatu, tur tie izlaužas cauri kā rīta vējš; viņu savākto gūstekņu skaits ir kā tuksneša smiltis.
10. Viņi ļauni zobojas par ķēniņiem un apsmej vadoņus; par cietokšņiem tie smejas, jo tie uzber smilšu valni un ieņem cietoksni.
11. Tā viņi aizdrāžas tālāk kā vējš, turpinādami apgrēcību, un uzskata savu spēku par savu dievu.