13. Un viņam būs Tam Kungam ik dienas upurēt kā dedzināmo upuri vienu gadu vecu jēru, kas bez vainas; ik rītus to viņam būs upurēt.
14. Un turklāt kā ēdamo upuri atnest ik rītus sesto ēfas daļu miltu un trešo hina daļu eļļas miltu iejaukšanai Tam Kungam par ēdamo upuri; tas ir mūžīgs likums, dienu no dienas.
15. Tā jums būs nest ik rītus jēru, ēdamo upuri un eļļu kā nemitīgu dedzināmo upuri.
16. Tā saka Dievs Tas Kungs: kad valdnieks dod kādam no saviem dēliem dāvanu no sava īpašuma, tad tā lai pieder viņa dēliem kā mantojams īpašums.
17. Bet, kad viņš dod kādam no saviem kalpiem dāvanu no sava īpašuma, tad tā lai tam pieder līdz gadam, kad tas atgūst brīvību, un tad valdnieks to lai saņem atpakaļ; tikai valdnieka dēliem paliek tā par īpašumu.
18. No tautas īpašuma valdniekam nekā nebūs ņemt, tam nebūs atņemt tautas mantu. Savu īpašumu viņš var atstāt saviem dēliem kā mantojumu, bet neviens no Manas tautas lai nezaudē savu īpašumu."
19. Tad viņš veda mani pa kādu ieeju vārtu sānu sienā priesteru svētajās telpās, kas bija uz ziemeļu pusi. Un redzi, tur bija pašā dibena stūrī viena telpa uz vakaru pusi.
20. Un viņš man sacīja: "Šī ir tā vieta, kur priesteriem būs vārīt nozieguma un grēku upurus un cept ēdamo upuri, lai tiem tas nebūtu jānes ārējā pagalmā, ar ko tie tad varētu piešķirt svētību arī tautai."
21. Tad viņš mani veda ārējā pagalmā un vadāja mani apkārt pa visiem četriem pagalma stūriem, un redzi, ikkatra pagalma stūrī bija atkal mazs pagalms.
22. Visos četros pagalma stūros bija atdalīti pagalmi četrdesmit olekšu garumā un trīsdesmit olekšu platumā, un visi četri bija vienāda lieluma.
23. Ap visiem četriem visapkārt bija mūris, un apakšā pie mūra sienas bija ierīkoti ugunskuri.
24. Un viņš man sacīja: "Šie ir tie ugunskuri, kur nama kalpiem būs vārīt tautas kaujamos upurus."