1. Vienpadsmitā gada trešā mēneša pirmajā dienā pār mani nāca Tā Kunga vārds:
2. "Cilvēka bērns, runā uz faraonu, Ēģiptes ķēniņu, un viņa ļaudīm: kam tu līdzinājies savā varenumā?
3. Tiešām, tu biji līdzīgs ciedra kokam Libānā ar skaistiem zariem, kupliem un ēnainiem, un slaidu augumu, tā ka ciedra galotne iesniedzās pašos mākoņos.
4. Ūdens bija izaudzējis to lielu, un apakšzemes ūdeņi lika tam stiepties arvien garākam, to straumes tecēja visapkārt ap tā saknēm, un savus strautiņus tie sūtīja līdz pārējiem kokiem laukā.
5. Tādēļ tas pacēlās augumā pār visiem kokiem laukā, tā sīkie zari kļuva kupli un lielie stiepās garumā no bagātās apūdeņošanas.
6. Visādi putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, visādi lauku zvēri laida pasaulē savus bērnus apakš tā vainaga, un tā pavēnī dzīvoja daudzas tautas.
7. Skaists tas bija savā diženumā un savu zaru kuplumā, jo tā saknēm bija ūdens papilnam.
8. Ciedru koki Dieva dārzā to nepārspēja, cipreses tam netika līdzi ar saviem zariem, platānām nebija tādu zaru kā tam. Neviens koks Dieva dārzā nevarēja ar to mēroties skaistuma ziņā.
9. Es to darīju tik skaistu ar tā zaru kuplumu, ka visi Ēdenes koki, kas ir Dieva dārzā, to apskauda.
10. Tādēļ tā saka Dievs Tas Kungs: tāpēc ka tas tā izslējies augumā un ar savu galotni pacēlies līdz padebešiem un ka arī tā sirds uzpūtusies tā lielā augstuma dēļ,
11. Es to nodevu kādas varenas tautas rokā, kas ar to var rīkoties pēc patikas: Es to atstūmu tā ļaunprātības dēļ.
12. Tad sveši, kas paši briesmīgākie tautu starpā, to nocirta un aizsvieda prom: tā zari nokrita uz kalniem un visur ielejās, tie salauzti mētājās visapkārt pa gravām. Visas tautas aizgāja no šā koka pavēņa un to atstāja.
13. Uz nogāztā koka stumbra nolaidās visādi debess putni, un visi lauku zvēri metās uz tā zariem,