5. Tad tie vīri sacīja: "Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā."
6. Tad šie priekšnieki un pārvaldnieki gāja kopā pie ķēniņa un sacīja: "Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi!
7. Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padom nieki, kā arī augstākie pavēlnieki nolēma, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē.
8. Tad nu pasludini šādu aizliegumu, un tas lai ir rakstīts ķēniņa rīkojums, kas pēc negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem nekad nevar tikt atcelts!"
9. Tad ķēniņš Dārijs lika uzrakstīt šādu rīkojumu ar jaunizsludināmo aizliegumu.
10. Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis.
11. Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam.
12. Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: "Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?" Ķēniņš atbildēja un sacīja: "Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!"
13. Tad tie sacīja ķēniņam: "Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak, ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā."
14. Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt.