19. Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri.
20. Pienācis bedres tuvumā, viņš sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: "Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?"
21. Tad Daniēls atbildēja un sacīja: "Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!
22. Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna."
23. Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam.
24. Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus.