11. Tavā valstī ir vīrs, kurā mājo svēto dievu gars; jau tava tēva valdīšanas laikā viņā parādījās dievišķa apgaismība, saprašana un gudrība, tā ka tavs tēvs, ķēniņš Nebukadnēcars, viņu iecēla par gudro, vārdotāju, kaldeju un zīlnieku priekšnieku, - tavs tēvs, ak, ķēniņ!
12. Tāpēc ka viņā tiešām mājoja augsts gars, prāts un saprašana, kas parādījās viņa spējās sapņu un noslēpumu izskaidrošanā un mīklu uzminēšanā. Tas ir Daniēls, kuram ķēniņš piešķīra vārdu Beltsacars. Aicini Daniēlu, tas tev dos izskaidrojumu!"
13. Kad nu Daniēlu atveda ķēniņa priekšā, ķēniņš tam jautāja: "Vai tu esi Daniēls, viens no tiem jūdiem, kurus ķēniņš, mans tēvs, ir atvedis šurp trimdā?
14. Es dzirdēju par tevi, ka tevī mājojot dievišķs gars, ka tevī mītot arī apgaismība, saprašana un liela gudrība.
15. Pie manis nupat atveda gudros un vārdotājus, lai tie izlasītu, lūk, šo rakstu un to man izskaidrotu; bet tie nevarēja man dot izskaidrojumu.
16. Bet par tevi es dzirdēju, ka tu to varot - tu varot izskaidrot noslēpumus. Nu tad, ja tu vari lasīt šo rakstu un man to izskaidrot, tad tevi ietērps purpurā un zelta ķēdi tev liks ap kaklu, un tu būsi trešais manas valsts valdībā."
17. Tad Daniēls atbildēja ķēniņam un sacīja: "Paturi savas dāvanas un dod savu atalgojumu citam; bet šo rakstu es izlasīšu, un to es ķēniņam izskaidrošu.
18. Ak, ķēniņ! Visuvarenais Dievs deva tavam tēvam Nebukadnēcaram valstību un varu, slavu un godu;
19. tās varas priekšā, ko Dievs bija devis, trīcēja un drebēja visas tautas un ciltis, un valodas. Viņš nokāva, ko vien viņš gribēja, un arī dzīvu atstāja, ko gribēja; viņš paaugstināja, ko gribēja, un tāpat pazemoja, ko vien viņš gribēja.
20. Bet, kad viņa sirds palika pārāk lepna un viņa gars apcietinājās līdz pārgalvībai, tad viņu nogāza no troņa un atņēma tam viņa godību.
21. Viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš noslīdēja lopu kārtā, viņš dzīvoja pie meža ēzeļiem, viņam deva ēst zāli kā lopiem. Debess rasa slacināja viņa miesu, tiekāms viņš atzina, ka cilvēku valstis pieder visuaugstajam Dievam un Viņš ieceļ tajās par valdnieku, kuru gribēdams.
22. Un tu, viņa dēls, Belsacar, neiedvesi sev pazemību savā sirdī, kaut gan tu visu to zināji.
23. Tu drīzāk esi sacēlies pret debesu Kungu, jo dzīrēs kalpi bija spiesti atnest tev un nolikt tev tavā priekšā Dieva nama traukus, un tu un tavi dižciltīgie, tavas sievas un blakussievas, jūs visi dzērāt vīnu no tiem un daudzinājāt īpašās slavas dziesmās savus sudraba un zelta, vara un dzelzs, koka un akmens dievus, kas ne redz, ne dzird un kam nav prāta. Bet tam Dievam, kura rokā stāv tava dzīvības dvesma un visi tavi ceļi un likteņi, tu nedevi godu.