Vecā Derība

Jaunā Derība

Daniēla 4:7-15 1965. gada Bībeles izdevuma revidētais teksts (RT65)

7. Parādība, ko es, gultā gulēdams, redzēju, bija šāda: es redzēju koku, kas stāvēja zemes vidū, un tā augstums bija ārkārtīgi liels.

8. Šis koks kļuva arvien lielāks un varenāks, tā galotne sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pašam pasaules galam.

9. Tā lapas bija skaistas, tā augļi bagātīgi, un barības tur bija visiem. Lauku zvēri tur atrada pavēni, un putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, un visa dzīvā radība pārtika no tā.

10. Un es redzēju, gultā gulēdams, sava gara parādībā, ka no debesīm nokāpa eņģelis kā kāds svēts sargs.

11. Viņš sauca stiprā balsī un pavēlēja: nocērt šo koku, apcērtiet tā zarus! Noplūciet tam lapas un izkaisiet tā augļus, lai lauku zvēri aiziet no tā un putni no viņa zariem!

12. Bet tā saknāju ar celma daļu atstājiet zemē, iesaistījuši to dzelzs un vara važās lauku zālē, lai to debesu rasa slacina un tas kopā ar lauku un meža zvēriem paliek saskarē ar zemes zāli.

13. Tanī esošā cilvēka sirds lai top pārvērsta, un tam piešķirta lai top dzīvnieka sirds, un tā lai paiet septiņi gadi.

14. Tas ir svēto sargu lēmums un svēto eņģeļu pavēle, un visi, kas dzīvo, lai atzīst, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm, ka Viņš ikvienu ķēniņvalsti dod, kam vien gribēdams, un ka Viņš var paaugstināt līdz ķēniņa godam arī pašu zemāko no cilvēkiem. -

15. Šis ir tas sapnis, ko es, ķēniņš Nebukadnēcars, redzēju; bet tu, Beltsacar, izskaidro tu man, ko šis sapnis nozīmē, tāpēc ka visi manas valsts gudrie to nevar izskaidrot. Bet tu to vari, jo tevī mājo svēto dievu gars!"

Lasīt visu nodaļu Daniēla 4