1. Un es redzēju To Kungu stāvam pār altāri, un Viņš sacīja: "Dod triecienu vārtu palodai, lai stabu balsti satricinās, mūri sagāžas un to drupas lai krīt viņiem visiem uz galvas! Kas no viņiem paliks pāri, tos Es nokaušu ar zobenu; nevienam bēdzējam no viņiem nebūs izbēgt, neviens izbēgušais neizglābsies!
2. Un, ja arī viņi izlauztos cauri līdz pazemei, tad Mana roka tomēr viņus no turienes izvilks, un, ja viņi paceltos pret debesīm, tad Es viņus tomēr nogrūdīšu zemē.
3. Un, ja tie noslēptos Karmela kalna virsotnē, Es viņus tomēr tur sameklēšu un nodabūšu zemē, un, ja viņi Manu acu priekšā paglābtos jūras dibenā, Es pavēlēšu jūras čūskai, lai tā viņus turpat sadzeļ;
4. un, ja viņi sagūstīti soļotu savu ienaidnieku priekšā, tad Es tomēr pavēlēšu zobenam, lai tas viņus turpat nobeidz, jo Es vērsīšu Savus skatus uz viņiem - viņiem par nelaimi un ne par labu!"
5. Un tāds ir Viņš, Tas Kungs, Dievs Cebaots. Jo, kad Viņš aizskar zemi, tad tā izkūst un visi tās iedzīvotāji bēdājas; zemes virsa tad paceļas tik augstu kā Nīla uzplūdos un atkal nokrītas tik zemu kā šī Ēģiptes straume.
6. Viņš ir tas, kas Savu plašo un mūžīgo mājokli uzcēlis debesīs un Savu pagaidu mītni nostiprinājis zemes virsū; Viņš pavēl pār ūdeņiem jūrā un liek tiem izlieties pār visu zemi - Viņa vārds ir Tas Kungs.
7. "Vai jūs, Israēla bērni, Man neesat gluži kā kušītu dēli?" saka Tas Kungs. "Vai Es neesmu izvedis Israēlu no Ēģiptes zemes, filistiešus no Kaftoras un aramiešus no Kiras?
8. Redzi, Tā Kunga acis noraugās uz grēcīgo ķēniņa valsti, lai Es to noslaucītu no zemes virsus; taču Jēkaba namu Es pilnīgi gan neizdeldēšu, saka Tas Kungs,
9. jo raugi, Es pavēlēšu sijāt Israēla namu tautu starpā tā, kā sietā sijā labības graudus, un neviens grauds nenokrīt zemē.