19. jo es baiļojos par dusmām un bardzību, ar ko Tas Kungs gribēja jūs izdeldēt; bet Tas Kungs arī šoreiz mani paklausīja.
20. Un Tas Kungs ļoti dusmojās arī uz Āronu un gribēja viņu izdeldēt, bet es tai laikā lūdzu arī par Āronu.
21. Bet jūsu grēka darbu, teļa tēlu, ko jūs bijāt izveidojuši, es sadedzināju ugunī, un es to sadauzīju un samalu, līdz tas palika par pīšļiem, un šos pīšļus es iemetu strautā, kas tek no kalna.
22. Arī pie Taberas, pie Masas un pie Kibrot-Taavas jūs To Kungu bijāt sadusmojuši.
23. Un, kad Tas Kungs jūs sūtīja prom no Kadeš-Barneas, teikdams: dodieties uz augšu un iegūstiet to zemi, ko Es esmu jums devis,- arī tad jūs turējāties pretī Tā Kunga, sava Dieva, pavēlei, Viņam neuzticējāties un neklausījāt Viņa balsij.
24. Jūs esat bijuši kurnētāji pret To Kungu, sākot no tās dienas, kopš es jūs pazīstu.
25. Kad es nometos un biju Tā Kunga priekšā četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, tāpēc ka Tas Kungs bija sacījis, ka Viņš jūs izdeldēšot,
26. tad es pielūdzu To Kungu un sacīju: ak, Kungs, mūsu Dievs! Neizdeldē Savu tautu un Savu īpašumu, ko Tu pats Savā lielumā esi atbrīvojis un kuru Tu esi ar stipru roku izvedis no Ēģiptes zemes.
27. Piemini Savus kalpus - Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu; un neuzlūko šīs tautas stūrgalvību, nedz arī viņu bezdievību un viņu grēkus,
28. lai tie no tās zemes, no kurienes Tu mūs esi izvedis, nesaka: Tas Kungs tos nevarēja ievest tai zemē, ko Viņš pats tiem bija solījis, un, tādēļ ka bija tos ienīdis, Viņš tos izveda tuksnesī, lai tiem liktu tur mirt.
29. Bet tie taču ir Tava tauta un Tavs īpašums, kuru Tu pats esi izvedis ar Savu lielo spēku un ar Savu izstiepto elkoni.