7. Un Mozus bija simts divdesmit gadu vecs, kad viņš nomira; viņa acis nebija palikušas tumšas, un viņa dzīves spēks nebija zudis.
8. Un Israēla bērni apraudāja Mozu Moāba klajumos trīsdesmit dienas, tad raudu un sēru dienas par Mozu beidzās.
9. Un Jozua, Nūna dēls, bija pilns gudrības gara, jo Mozus bija uzlicis savas rokas uz viņu, un Israēla bērni viņam klausīja un darīja, kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis.
10. Un tāds pravietis Israēlā vairs necēlās kā Mozus, ko Tas Kungs būtu atzinis vaigu vaigā.
11. Neradās arī neviena viņam līdzīga pēc tām zīmēm un brīnumiem, ko Tas Kungs viņam kā Savam sūtnim Ēģiptē faraona un viņa kalpu, un visas viņu zemes priekšā bija pavēlējis rādīt,
12. un arī ne pēc stiprās rokas un visiem apbrīnojamiem lieliem darbiem, ko Mozus bija darījis visa Israēla acu priekšā.