17. Tie upurēja ļauniem gariem, bet ne Dievam, tiem dieviem, ko tie nepazina, tiem jauniem, kas agrāk nav bijuši un ko jūsu tēvi nav bijušies.
18. To klinti, kas tevi dzemdināja, tu atstāji, un tu aizmirsi Dievu, kas tevi ir radījis.
19. Un, kad Tas Kungs to redzēja, Viņš dusmās atmeta Savus dēlus un Savas meitas,
20. un Viņš teica: Es paslēpšu Savu vaigu no viņiem un skatīšu, kāds būs viņu gals, jo tā ir netikla tauta, bērni bez ticības.
21. Tie Mani dzeldināja ar saviem nedieviem, tie Mani dusmoja ar saviem nīcīgajiem dieviem; tā arī Es viņus dzeldināšu ar netautu, ar kādu ģeķīgu tautu Es viņus sadusmošu.
22. Jo uguns ir iedegusies no Manām dusmām un degs līdz apakšzemes dziļumiem, un aprīs zemi ar tās augļiem, un aizdedzinās kalnu pamatus.
23. Es krāšu ļaunumu pār viņiem, Es raidīšu Savas bultas pret viņiem.
24. Badā tie izģindīs un sērgās tie izdēdēs un iznīks; un Es vēl pret viņiem sūtīšu zvēru zobus un pīšļos līdējas čūskas indi.
25. Ārā tos postīs zobens, bet iekšā - šaušalas, kā jaunekli, tā jaunavu, kā zīdaini, tā sirmgalvi.
26. Es varētu teikt: Es viņus izputināšu, Es izdzēsīšu viņu piemiņu starp cilvēkiem,-
27. ja Es nebītos, ka viņu ienaidnieki Mani sadusmotu, ka viņu vajātāji nesaprazdami sacītu: mūsu roka bija tā varenā, un ne jau Tas Kungs visu to darījis.
28. Jo tā ir tauta bez padoma, un tiem nav saprašanas.
29. Kaut viņi būtu tik gudri un kaut viņi saprastu, kaut viņi ieraudzītu savu galu.
30. Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā klints tos ir pārdevusi, un nevis Tas Kungs tos ir nodevis?
31. Patiesi, viņu klints nav tāda kā mūsu klints; par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji.