5. Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.
6. Tagad mūsu dvēsele ir pagalam iztvīkusi, jo nav nekā cita kā vien manna mūsu acu priekšā!"
7. Bet manna bija līdzīga koriandra sēklām, un tās spīdums bija kā berilija mirga.
8. Un ļaudis skrēja šurpu turpu un to salasīja; viņi to samala starp diviem akmeņiem vai sasmalcināja to, sagrūžot piestā, un vārīja to podos un cepa no tās plāceņus; bet tās smarža bija kā olīvkoku eļļas smarža.
9. Un, kad naktī pār nometni nokrita rasa, tad nokrita arī manna.
10. Un, kad nu Mozus dzirdēja tautu visās ģimenēs raudam, ikvienu savas telts priekšā, tad Tā Kunga dusmas iekvēlojās karsti, un arī Mozum tā lieta izlikās ļauna.
11. Un Mozus runāja ar To Kungu un sacīja: "Kāpēc Tu Savam kalpam esi sagādājis tādu grūtumu? Un kādēļ es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu esi licis visas tautas nastu uz maniem pleciem?