5. vai ja kāds aizskāris kādu rāpuli un tāpēc kļuvis nešķīsts, vai arī kādu cilvēku, no kā tas pats kļuvis nešķīsts ar kaut kādu nešķīstību, kas viņam ir,
6. tad tas, kas aizskāris ko tādu, ir kļuvis nešķīsts līdz vakaram, un viņš nedrīkst nekā ēst no svētām dāvanām, iekāms viņš nav mazgājis savu miesu ūdenī.
7. Pēc saules rieta tanī laikā viņš ir atkal kļuvis šķīsts, un pēc tam viņš var ēst no svētām dāvanām, jo tā ir viņa barība.
8. Maitu vai saplosītu gaļu lai tas neēd, jo ar to viņš kļūst nešķīsts,- Es esmu Tas Kungs!
9. Tāpēc lai tie tur Manus noteikumus, lai neuzkrautu sev grēku un tā dēļ nemirtu, jo viņi ar tiem sagandējas,- Es esmu Tas Kungs, kas tos dara svētus!
10. Nevienam svešiniekam nebūs ēst no svētītā: nedz piedzīvotājam pie priestera, nedz arī algādzim nebūs ēst no svētītā.
11. Bet, ja priesteris ir par savu naudu nopircis kādu vergu, tam būs no tā ēst; tāpat arī viņa namā dzimušais vergs, tie visi lai ēd no viņa maizes.
12. Bet, ja priestera meita iziet pie sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no svētā cilājamā upura.
13. Bet, ja priestera meita kļuvusi atraitne vai tikusi atstādināta un viņai nav pēcnācēju un tā atgriežas atpakaļ sava tēva namā, tad viņa drīkst kā savā jaunības laikā ēst sava tēva maizi, bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst.
14. Un, ja kas nezinādams ēdīs no svētītā, tam pie tā jāpieliek piektā daļa un jāatdod priesterim kopā ar svētīto.