10. Nevienam svešiniekam nebūs ēst no svētītā: nedz piedzīvotājam pie priestera, nedz arī algādzim nebūs ēst no svētītā.
11. Bet, ja priesteris ir par savu naudu nopircis kādu vergu, tam būs no tā ēst; tāpat arī viņa namā dzimušais vergs, tie visi lai ēd no viņa maizes.
12. Bet, ja priestera meita iziet pie sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no svētā cilājamā upura.
13. Bet, ja priestera meita kļuvusi atraitne vai tikusi atstādināta un viņai nav pēcnācēju un tā atgriežas atpakaļ sava tēva namā, tad viņa drīkst kā savā jaunības laikā ēst sava tēva maizi, bet nevienam svešiniekam to nebūs ēst.
14. Un, ja kas nezinādams ēdīs no svētītā, tam pie tā jāpieliek piektā daļa un jāatdod priesterim kopā ar svētīto.
15. Un priesteriem nebūs sagandēt Israēla bērnu svētās dāvanas, ko tie devuši Tam Kungam kā cilājamo upuri,
16. ka viņi sev neuzliek noziegumu un apgrēcību, ēzdami savas svētās dāvanas, jo Es esmu Tas Kungs, kas viņus dara svētus."
17. Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams:
18. "Runā uz Āronu un viņa dēliem un uz visiem Israēla bērniem, un saki viņiem: ja kas no Israēla nama un no svešiniekiem, kas piedzīvo Israēlā, gribētu pienest savu upuri, vai nu izpildot kādu no saviem solījumiem, vai arī darot to labprātīgi, lai to pienestu Tam Kungam kā dedzināmo upuri,
19. kāds Viņam labi patiktu, tas lai ņem vīriešu kārtas dzīvnieku no vēršiem, no avīm vai no kazām, kas bez vainas.
20. Bet dzīvnieku, kam kāda vaina, to jūs nedrīkstat nest, jo tas nebūs patīkams.
21. Un, ja kas Tam Kungam grib ziedot pateicības upuri, vai nu izpildot sevišķu solījumu, vai darot to labprātīgi, un ņem to no liellopiem vai no sīklopiem, tad tas lai būtu bez vainas, ka tas būtu patīkams; tas lai būtu bez vainas.