6. Un pēc šīm septiņām dienām lai priesteris to apskata otru reizi, un redzi, ja vaina ir sadzijusi un slimība ādā nav izpletusies, tad lai priesteris viņu atzīst par šķīstu; tas ir bijis kāds parasts izsitums, bet viņš pats lai mazgā savas drēbes, un tad viņš ir šķīsts.
7. Bet, ja balto plankumu vieta ādā ir izpletusies pēc tam, kad tas ir ticis priestera apraudzīts, lai viņu šķīstītu, tad lai to parāda priesterim otru reizi.
8. Un, ja nu priesteris redz, lūk, tā vieta ādā ar baltiem plankumiem ir izpletusies, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķīstu: tā patiesi ir spitālība.
9. Ja kāds cilvēks saslimst ar spitālību, tad tas ir jāved rādīt priesterim.
10. Un priesteris to apraudzīs, un redzi, ja ādā iemeties balts tūkums, kas matus virs tā pārvērtis baltus, un tūkumā ir ieaugusi lieka gaļa,
11. tad tā ir nelaimes nesēja spitālība, kas iemetusies viņa miesas ādā, un priesteris lai viņu atzīst par nešķīstu; taču tas lai viņu neiesloga, jo tas ir nešķīsts.
12. Un, ja spitālība caur ādu lauzdamās laužas uz āru, tā ka spitālība sāk pārņemt visu ādu, sākot ar galvu līdz tā kājām, visu ķermeni, cik tālu to priesteris redz,
13. un priesteris redz, ka, lūk, spitālība ir pārklājusi it visu viņa miesu, tad tas, kam tā vaina, ir jāatzīst par šķīstu; viņš viss ir kļuvis balts, viņš ir šķīsts.
14. Bet, tiklīdz kādā dienā viņam uzmetas lieka gaļa, tad tas tūdaļ ir pasludināms par nešķīstu.
15. Un, kad priesteris ierauga lieko gaļu, tad tas tūdaļ atzīst slimnieku par nešķīstu, jo liekā gaļa pati par sevi ir nešķīsta, tā ir spitālības pazīme.
16. Bet, ja liekā gaļa izzūd un pārvēršas baltā miesā, tad lai viņš nāk pie priestera.
17. Un priesteris viņu aplūkos un redzēs - lūk, slimā vieta atkal ir kļuvusi balta, tad priesterim tas, kam šī vaina ir bijusi, ir jāatzīst par šķīstu; un viņš patiesi ir šķīsts.
18. Bet, ja miesas ādā ir bijis kāds augonis, kas ir sadzijis,
19. un ja parādās augoņa vietā vai nu balts uztūkums, vai baltas pūtes, kuras krāsojas iesarkanas, tad lai viņu parāda priesterim.