15. Un, kad priesteris ierauga lieko gaļu, tad tas tūdaļ atzīst slimnieku par nešķīstu, jo liekā gaļa pati par sevi ir nešķīsta, tā ir spitālības pazīme.
16. Bet, ja liekā gaļa izzūd un pārvēršas baltā miesā, tad lai viņš nāk pie priestera.
17. Un priesteris viņu aplūkos un redzēs - lūk, slimā vieta atkal ir kļuvusi balta, tad priesterim tas, kam šī vaina ir bijusi, ir jāatzīst par šķīstu; un viņš patiesi ir šķīsts.
18. Bet, ja miesas ādā ir bijis kāds augonis, kas ir sadzijis,
19. un ja parādās augoņa vietā vai nu balts uztūkums, vai baltas pūtes, kuras krāsojas iesarkanas, tad lai viņu parāda priesterim.
20. Un priesteris viņu apskatīs, un redzi, ja tā vieta izskatās dziļāka, salīdzinot ar pārējo ādu, un mati virs tās kļuvuši balti, tad lai priesteris viņu atzīst par nešķīstu, jo tad tā ir spitālības vaina, kas sitas ārā caur augoni.
21. Bet, ja priesteris, to apskatīdams, tanī neierauga baltus matus, nedz arī kādi iedobumi ādā ir saskatāmi, un augoņa vieta sadzīst, tad priesteris lai viņu iesloga uz septiņām dienām.
22. Bet, ja tā ādā lauzdamās laužas uz āru, tad priesterim viņš ir jāatzīst par nešķīstu, jo tā ir spitālības pazīme.
23. Bet, ja zem ādas paliek pūtītes un tās neizlaužas ādai cauri, tad, ja tā dzīst, tad tā ir tūkuma iezīme, un priesterim būs viņu atzīt par šķīstu.