19. Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles.
20. Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā.
21. Un Arauna jautāja: "Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?" Un Dāvids atbildēja: "Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos."
22. Tad Arauna sacīja Dāvidam: "Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai!
23. Šo visu, ak, ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!" Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: "Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!"
24. Bet ķēniņš atbildēja Araunam: "Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!" Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus.
25. Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.