1. Un Dāvida valdīšanas laikā bija bads trīs gadus no vietas, gadu pēc gada, un Dāvids meklēja Tā Kunga vaigu. Un Tas Kungs sacīja: "Uz Saulu un viņa namu guļ asinsgrēks, tāpēc ka viņš nogalināja gibeoniešus."
2. Tad ķēniņš saaicināja gibeoniešus un runāja ar viņiem. Tomēr gibeonieši nebija no Israēla bērniem, bet bija cēlušies no amoriešu atlikušajiem ļaudīm. Un Israēla bērniem ar viņiem bija noslēgta ar zvērestu apstiprināta derība, bet Sauls bija meklējis tos nokaut savā lielajā dedzībā par Israēla un Jūdas bērniem.
3. Un Dāvids jautāja gibeoniešiem: "Ko lai es jums daru, un ar ko lai es to izlīdzinu, ka jūs varētu Tā Kunga mantojumu, Viņa tautu, svētīt?"
4. Un gibeonieši tam atbildēja: "Mums nevajag Saula un viņa nama dēļ ne sudrabu, ne zeltu; mēs arī negribam, lai mūsu dēļ tiktu Israēlā kāds nonāvēts." Tad viņš jautāja: "Ko tad jūs sakāt - ko man jums būs darīt?"
5. Tad tie atbildēja ķēniņam: "Tas bija vīrs, kas mūs gandrīz vai nobeidza un kura nodoms bija mūs pilnīgi iznīcināt, lai mēs nemaz vairs Israēla robežās nepastāvētu.
6. Tāpēc izdodiet mums no viņa pēcnācējiem septiņus vīrus, ka mēs viņus pakaram Tā Kunga kalnā Saula Gibeā, Tā Kunga izredzētajā pilsētā." Un ķēniņš sacīja: "Es došu!"
7. Tomēr ķēniņš saudzēja Mefibošetu, Jonatāna dēlu, Saula dēladēlu, tā zvēresta dēļ, ko Dāvids un Jonatāns, Saula dēls, savā starpā Tā Kunga priekšā bija zvērējuši.
8. Un ķēniņš ņēma Ricpas, Ajas meitas, abus dēlus, Armonu un Mefibošetu, ko tā bija Saulam dzemdējusi, un arī vēl piecus Merabas, Saula meitas, dēlus, ko tā bija dzemdējusi Adriēlam, meholatieša Barzillaja dēlam.
9. Un viņš tos nodeva gibeoniešu rokā, un tie tos pakāra Tā Kunga kalnā. Un visi septiņi gāja bojā un mira pļaujas laika sākumā, kad sākās miežu pļauja.