26. Un, kad viņš no Jeruzālemes nāca, lai ietu pretī ķēniņam, tad ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ tu, Mefibošet, neesi man nācis līdzi?"
27. Tad viņš atbildēja: "Mans kungs un ķēniņ! Mans kalps mani piekrāpis! Patiesi, es, tavs kalps, sacīju: es likšu sev apseglot ēzeli, un uz tā es jāšu un tā jāšus nonākšu pie ķēniņa, jo tavs kalps ir tizls.
28. Bet šis, apkārt klīzdams, ir cēlis neslavu pret tavu kalpu pie mana kunga un ķēniņa. Bet mans kungs un ķēniņš gudrībā līdzinās Dieva eņģelim; tā nu dari, kā tev patīk!
29. Kaut arī visam mana tēva namam nekā cita nebija ko gaidīt no mana kunga un ķēniņa kā vienīgi nāvi, taču tu savu kalpu novietoji starp tiem, kuri ēd pie tava galda; kādas tiesības tad man vēl ir, vai par ko tad man vēl būs brēkt uz ķēniņu?"
30. Tad ķēniņš tam sacīja: "Ko tu te velti šķied vārdus? Es esmu teicis: tu un Ciba sadaliet tīrumu!"
31. Tad Mefibošets sacīja ķēniņam: "Ak, lai taču viņš ņem visu, pēc tam kad mans kungs un ķēniņš ir vesels pārnācis savā namā!"
32. Arī gileādietis Barzillajs bija atnācis no Rogelimas un ar ķēniņu cēlās pāri Jordānai, lai viņu pavadītu.
33. Un Barzillajs bija ļoti vecs, ap gadiem astoņdesmit, un viņš bija apgādājis ķēniņu ar uzturu, kad tas bija mitis Mahanajimā, jo viņš bija ļoti bagāts vīrs.