14. Tad Joābs sacīja: "Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!" Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros.
15. Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu.
16. Bet Joābs lika pūst tauri, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis.
17. Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga - ikviens uz savu dzīves vietu.
18. Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis akmens stabu ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: "Man nav dēla, kurš varētu manu vārdu saglabāt." Un viņš nosauca akmens stabu savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu.
19. Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: "Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka Tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!"
20. Bet Joābs viņam atbildēja: "Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris."
21. Tad Joābs pavēlēja kādam etiopietim: "Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!" Un etiopietis palocījās Joāba priekšā un aizsteidzās.
22. Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: "Lai būtu kā būdams, es arī gribētu skriet aiz etiopieša!" Bet Joābs sacīja: "Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi."
23. Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl runāja ar Joābu: "Lai būtu kā būdams, bet es skriešu!" Un Joābs viņam sacīja: "Nu tad skrej!" Tad Ahimaācs izraudzījās sev taisnu ceļu pa Jordānas ieleju un aizsteidzās etiopietim priekšā.
24. Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrejam.