13. Piemini Ābrahāmu, Īzāku un Israēlu, Savus kalpus, kuriem Tu, zvērēdams pie Sevis, esi solījis un sacījis: Es vairošu jūsu pēcnācējus kā debesu zvaigznes; un visu šo zemi, par ko esmu runājis, Es došu jūsu pēcnācējiem par mūžīgu mantojumu."
14. Tad Tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ko Viņš Savai tautai bija gribējis darīt.
15. Un Mozus griezās atpakaļ un nokāpa no kalna, un abas liecības plāksnes bija viņa rokā; plāksnes bija abās pusēs aprakstītas; no vienas un no otras puses tās bija aprakstītas.
16. Tās bija Dieva darbs, un raksts bija Dieva raksts, iegrebts šinīs plāksnēs.
17. Kad Jozua izdzirdēja tautas trokšņošanu, kā tie deva vaļu priekam, tad viņš sacīja Mozum: "Nometnē ir kara troksnis."
18. Bet viņš sacīja: "Tā nav uzvarētāja balss, un tās arī nav uzvarēto klaigas, bet es dzirdu dziedāšanu."
19. Un notika, kad viņš tuvojās nometnei, viņš ieraudzīja teļu un dejošanu; tad Mozus iekaisa dusmās, izmeta plāksnes no savām rokām un sasita tās kalna pakājē.
20. Un viņš ņēma teļu, kuru tie bija taisījuši, sadedzināja to ugunī un sagrūda to smalkos putekļos, un izkaisīja tos pa ūdens virsu, un deva to dzert Israēla bērniem.
21. Un Mozus sacīja Āronam: "Ko šī tauta tev ir darījusi, ka tu esi ļāvis nākt tik lielam grēkam pār viņiem?"
22. Un Ārons sacīja: "Lai mana kunga dusmas neiedegas, jo tu pazīsti šo tautu, ka tā ir ļauna.
23. Tie man sacīja: taisi mums dievu, kas ietu mūsu priekšā, jo mēs nezinām, kas ar šo Mozu, šo vīru, kas izveda mūs no Ēģiptes zemes, ir noticis.