20. Bet tie Mozum neklausīja, un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi, un tas smirdēja, un Mozus noskaitās uz viņiem.
21. Viņi to salasīja ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa.
22. Un notika sestajā dienā, tad tie salasīja otrtik maizes, divi gomeras uz katru; tad draudzes vadītāji nāca un to paziņoja Mozum.
23. Un viņš tiem teica: "Tā Tas Kungs ir pavēlējis: rīt ir sabats, sabats Tam Kungam ir svēts; ko jūs gribat cept, to izcepiet, ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet līdz rītam."
24. Un tie to uzglabāja līdz rītam, kā Mozus bija pavēlējis, un tas nesmirdēja, un tārpi tanī neradās.
25. Tad Mozus sacīja: "Ēdiet to šodien, jo šodien ir Tā Kunga sabats; šodien jūs laukā neko neatradīsit.
26. Sešās dienās to salasiet, bet septītā diena ir sabats, tanī tas nebūs."
27. Un notika, ka septītajā dienā daži no ļaudīm izgāja, lai lasītu, bet tie neko neatrada.
28. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Cik ilgi jūs liegsities turēt Manus baušļus un Manus likumus?
29. Redziet, Tas Kungs jums ir devis sabatu, tādēļ Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā vietā, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu vietu."
30. Tā ļaudis dusēja septītajā dienā.
31. Un Israēla nams sauca to vielu - manna. Tā bija balta kā koriandra sēkliņas un pēc garšas kā plāceņi ar medu.
32. Un Mozus sacīja: "Tā Tas Kungs ir pavēlējis: piepildiet vienu gomeru ar to, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, ka tās redz to maizi, ar ko Es esmu jūs tuksnesī paēdinājis, kad Es izvedu jūs no Ēģiptes zemes."
33. Un Mozus sacīja Āronam: "Ņem krūzi un ieber tanī pilnu gomeru mannas un noliec to Tā Kunga priekšā, ka tā tiktu saglabāta bērnu bērniem."