11. Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
12. "Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs."
13. Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa.
14. Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes.
15. Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: "Man hu - kas tas ir?" Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: "Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību.
16. Šī ir Viņa pavēle: salasiet no tās ikviens, cik var apēst, gomeru uz katru cilvēku, pēc jūsu dvēseļu skaita; ikviens lai ņem tik cilvēkiem, cik to ir viņa teltī."
17. Un Israēla bērni tā arī darīja; cits salasīja vairāk, cits mazāk.
18. Bet, kad viņi pārmēroja ar gomeru, tad nepalika pāri tam, kas daudz bija salasījis, un nepietrūka tam, kas maz bija salasījis; ikviens bija salasījis tik, cik varēja apēst.
19. Un Mozus tiem sacīja: "Lai neviens neko no tā neatlicina līdz rītam."
20. Bet tie Mozum neklausīja, un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi, un tas smirdēja, un Mozus noskaitās uz viņiem.
21. Viņi to salasīja ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa.
22. Un notika sestajā dienā, tad tie salasīja otrtik maizes, divi gomeras uz katru; tad draudzes vadītāji nāca un to paziņoja Mozum.
23. Un viņš tiem teica: "Tā Tas Kungs ir pavēlējis: rīt ir sabats, sabats Tam Kungam ir svēts; ko jūs gribat cept, to izcepiet, ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet līdz rītam."