5. Un Ēģiptes ķēniņam tika paziņots, ka tauta aizbēgusi; tad faraona un viņu kalpu sirdis pārvērtās pret šo tautu un tie sacīja: "Kāpēc mēs tā darījām, ka atlaidām israēliešus no vergošanas mums?"
6. Un viņš aizjūdza savus ratus un ņēma savus ļaudis līdzi.
7. Viņš ņēma seši simti izlasītu kara ratu un citus ēģiptiešu ratus un virsniekus pār visiem tiem.
8. Un Tas Kungs nocietināja faraona, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas dzinās Israēla bērniem pakaļ; bet Israēla bērni izgāja augstas rokas vadīti.
9. Un ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ - visi faraona rati, zirgi, jātnieki un karaspēks - un panāca, kad tie bija apmetušies pie jūras, pie Pihahirotas, iepretim Baal-Cefonai.
10. Kad faraons bija tuvu klāt pienācis, Israēla bērni pacēla savas acis, un redzi, ēģiptieši bija cieši aiz viņiem; tad tie ļoti izbijās un brēca uz Dievu.
11. Un tie sacīja Mozum: "Vai trūka kapu Ēģiptē, ka tu mūs esi izvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums tā esi darījis, izvezdams mūs no Ēģiptes?
12. Vai mēs jau tev Ēģiptē neteicām: atstājies no mums, lai varam vergot ēģiptiešiem; jo tas mums būtu bijis labāk - vergot ēģiptiešiem nekā mirt tuksnesī."
13. Bet Mozus sacīja tautai: "Nebīstaities, pastāviet un vērojiet, kā Tas Kungs jūs šodien izglābs: ēģiptiešus, kurus jūs šodien redzat, jūs nemūžam vairs neredzēsit.
14. Tas Kungs karos par jums, bet jūs paliksit mierā."