18. un viņu dievus metuši ugunīs, jo tie nebija dievi, bet tie bija cilvēku roku darbs, koks un akmens, tādēļ arī tie tos ir iznīcinājuši.
19. Bet tagad, Kungs, mūsu Dievs, lūdzams, izpestī mūs no viņa rokas, lai visas pasaules ķēniņu valstis atzīst, ka vienīgi Tu, ak, Kungs, esi Dievs!"
20. Tad Jesaja, Amoca dēls, sūtīja vēsti Hiskijam un lika tam sacīt: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: to, ko tu lūdzi Man par Asīrijas ķēniņu Sanheribu, to Es esmu dzirdējis!
21. Šis ir tas vārds, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, par viņu ir sacījis: tevi nievā, tevi apsmej jaunava, Ciānas meita, un aiz tavas muguras krata galvu Jeruzālemes meita!
22. Ko tu esi apsmējis, un ko tu esi zaimojis, un pret ko tu esi pacēlis savu balsi un augstprātīgi vērsis savus skatus? Pret Israēla Svēto!
23. Ar savu vēstnešu muti tu esi To Kungu apmēdījis un esi sacījis: ar saviem kara ratu pulkiem es esmu pacēlies kalnu augstienēs, līdz Libāna augstākai virsotnei; un es izcērtu viņas augstos ciedru kokus un izlasītās cipreses, un es esmu nonācis līdz pašam galam, līdz tā meža vainagam.
24. Es uzroku un dzeru svešu zemju ūdeņus, un ar savām kāju pēdām es lieku izsīkt visām Ēģiptes Nīlas attekām!
25. Vai tu neesi dzirdējis? Sen Es to esmu nolēmis darīt kopš tālās pagātnes laikiem, jau senos laikos Es esmu to izdomājis, un tagad Es tam ļauju notikt, ka tu liec stipri nocietinātām pilsētām kļūt par akmeņu kaudzēm.
26. Tāpēc viņu iedzīvotājiem nebija nekādas varas, tie iztrūcinājās un palika kaunā, tie kļuva kā tīruma zelmenis, kā zaļojošs maurs, kā zāle uz jumta un kā rūsaina labība, pirms tā nāk stiebros.
27. Un Es zinu gan tavu apmešanos, gan tavu iziešanu, gan atnākšanu, gan tavu trakošanu pret Mani.