6. Un, kad filistieši sadzirdēja šo gavilēšanu, tad tie sprieda: "Ko gan šī lielā gavilēšana ebreju nometnē nozīmē?" Kad tie uzzināja, ka Tā Kunga derības šķirsts ir ienests nometnē,
7. tad filistieši nobijās, jo tie sacīja: "Dievs ir pie viņiem nonācis nometnē." Un tie sacīja: "Bēdas mums, jo nekas tāds nekad nav atgadījies nedz vakar, nedz aizvakar!
8. Mums draud bēdas un briesmas! Kas mūs izglābs no viņu vareno dievu rokas? Šie ir tie dievi, kas situši ēģiptiešus tuksnesī ar visādām sērgām!
9. Esiet stipri un turieties kā vīri, jūs, filistieši, lai jums nebūtu jākļūst par vergiem ebrejiem, tāpat kā tie ir jums vergojuši; jā, turieties kā vīri, dodamies kaujā!"
10. Un filistieši devās kaujā un sakāva Israēlu, tā ka tie bēga katrs uz savu telti; un šī sakāve bija ļoti smaga, jo Israēlam krita trīsdesmit tūkstoši kājnieku.
11. Un Dieva šķirsts tika atņemts, bet abi Ēļa dēli, Hofnus un Pinehass, nomira.
12. Tad no kaujas lauka aizbēga kāds benjamīnietis, un viņš nonāca tanī pašā dienā Šīlo, drēbes viņam bija saplēstas, un uz viņa galvas bija zeme.
13. Kad viņš tur nonāca, tad redzi, Ēlis bija apsēdies uz krēsla ceļa malā, vērodams apkārtni, jo viņa sirds bija ļoti nemierīga Dieva šķirsta dēļ. Kad nu tas vīrs nāca, lai pilsētā šo ziņu pastāstītu, tad visa pilsēta vaimanāja.
14. Un, kad Ēlis šīs skaļās vaimanas dzirdēja, tad viņš sacīja: "Ko nozīmē šī briesmīgā kliegšana?" Tad tas vīrs steigdamies ienāca un pateica to Ēlim.
15. Bet Ēlis bija deviņdesmit astoņus gadus vecs, viņa acis jau bija kļuvušas tumšas, un viņš nevarēja vairs redzēt.
16. Un, kad tas vīrs sacīja Ēlim: "Es nāku no kaujas lauka, un es esmu šodien pat atbēdzis no kaujas lauka," - tad Ēlis jautāja: "Kā tad tur iet, mans dēls?"
17. Tad vēstnesis atbildēja un sacīja: "Israēls ir bēdzis filistiešu priekšā, un mūsu karaspēks ir piedzīvojis smagu sakāvi; arī abi tavi dēli, Hofnus un Pinehass, ir miruši, un ienaidnieki ir paņēmuši Dieva šķirstu."