17. Tad arī Sauls pazina Dāvida balsi un sacīja: "Vai tā nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Dāvids atbildēja: "Jā gan, mans kungs un ķēniņ!"
18. Tad viņš turpināja: "Kādēļ tu, mans kungs, tā vajā savu kalpu? Ko tad es esmu darījis, un kāds ļaunums līp pie manām rokām?
19. Bet tagad, mans kungs un ķēniņ, lūdzu, uzklausi sava kalpa vārdus! Ja Tas Kungs tevi pret mani skubina, tad lai Viņš ož dāvanu upura smaržu; bet, ja tie ir cilvēku bērni, kas to dara, tad lai viņi ir nolādēti Dieva priekšā, tāpēc ka tie mani šodien ir izdzinuši, ka es nevaru piedalīties Tā Kunga mantojumā, it kā sacīdami: ej projām, kalpo citiem dieviem!
20. Bet tagad, lai manas asinis nekrīt uz zemes tālu no Tā Kunga vaiga, jo tiešām Israēla ķēniņš ir devies mani meklēt, kā meklē kādu blusu jeb kā irbi medī kalnos."
21. Tad Sauls sacīja: "Es esmu grēkojis, griezies atpakaļ, mans dēls Dāvid! Jo es tev vairs nekā ļauna nedarīšu, tāpēc ka tu manu dvēseli esi šodien dārgu turējis savās acīs; tiešām, es esmu aplami rīkojies, un es esmu ļoti noziedzies!"
22. Tad Dāvids atbildēja un teica: "Redzi, še ir ķēniņa šķēps, lai atnāk pāri kāds no jaunekļiem un lai to paņem!
23. Bet Tas Kungs lai ikvienam atmaksā, vērodams, kāda viņa taisnība un kāda viņa uzticība, jo Tas Kungs šodien bija tevi nodevis manā rokā, bet es negribēju pacelt savu roku pret Tā Kunga svaidīto.
24. Un redzi, tāpat kā tava dvēsele šodien likās esam dārga manās acīs, tāpat lai mana dvēsele tagad tiek augsti turēta Tā Kunga acīs, un lai Viņš pats mani izglābj no visām bēdām."
25. Tad Sauls sacīja Dāvidam: "Svētīts tu esi, mans dēls Dāvid! Patiešām, ko tu uzņemsies, to tu arī novedīsi līdz galam!" Tad Dāvids aizgāja savu ceļu, bet Sauls atgriezās savā vietā.