4. Kad Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals pašreiz cērp savas avis,
5. tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: "Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas.
6. Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder!
7. Es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Un tolaik, kad tavi gani bija pie mums, mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā.
8. Vaicā saviem puišiem, tie tev to pastāstīs! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, ko tava roka atrod!"
9. Kad Dāvida puiši bija atnākuši un Dāvida uzdevumā visus viņa vārdus pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu.
10. Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: "Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kungiem!
11. Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?"
12. Tad Dāvida puiši atgriezās uz sava ceļa un gāja atpakaļ; un viņi nāca un izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus.
13. Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: "Apjoziet ikviens savu zobenu!" Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup - kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām.
14. Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem pastāstīja, sacīdams: "Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlējumus, bet viņš tos izsmēja.
15. Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi: tie mums nekā ļauna nav darījuši, un mums nekas nav zudis visu šo laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā.
16. Tie mums bija par aizsargmūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām.
17. Un nu, zini un skaties pati, ko tu vari darīt, jo mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir nekam nederīgs vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties."