16. Tie mums bija par aizsargmūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām.
17. Un nu, zini un skaties pati, ko tu vari darīt, jo mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir nekam nederīgs vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties."
18. Tad Abigaila steidzās un ņēma divi simti maizes un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts rozīņu raušu, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem.
19. Un viņa sacīja saviem puišiem: "Izejiet man pa priekšu; redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!" Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica.
20. Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa.
21. Bet Dāvids bija pie sevis sacījis: "Tiešām, es esmu velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu.
22. Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara šādi vai vēl vairāk, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz rīta gaismai atstātu pāri kaut vienu vienīgu, kas vīriešu kārtas!"
23. Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un noliecās līdz zemei.