7. Kad Saulam paziņoja, ka Dāvids ir devies uz Kegilu, tad Sauls sacīja: "Dievs to ir nodevis manā rokā kā gūstekni, jo viņš ir ieslēgts un nevarēs izkļūt ārā no šīs pilsētas, kurai ir aizbultējami divkārši vārti."
8. Tad Sauls sasauca visu tautu uz karu, lai tie dotos uz Kegilu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus.
9. Kad Dāvids uzzināja, ka Sauls klusībā bija apņēmies darīt viņam ļaunu, tad viņš sacīja priesterim Abjatāram: "Atnes efodu!"
10. Un Dāvids lūdza: "Tu, Kungs, Israēla Dievs, Tavs kalps ir to dzirdējis, ka Sauls taisās nākt uz Kegilu, lai šo pilsētu izpostītu manis dēļ.
11. Vai Kegilas dižciltīgie mani saslēgtu nodos viņa rokā? Vai tiešām Sauls arī nonāks lejā, kā Tavs kalps to ir dzirdējis? Ak, Kungs, Israēla Dievs, saki to, lūdzu, Savam kalpam!" Tad Tas Kungs sacīja: "Jā, viņš nonāks lejā!"
12. Un Dāvids sacīja: "Vai Kegilas dižciltīgie mani un manus vīrus saslēgs un nodos Saula rokā?" Tas Kungs atbildēja: "Nodos!"
13. Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, to bija ap seši simti, un tie aizgāja no Kegilas un siroja, kur vien varēdami. Kad Saulam tika paziņots, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš atmeta savu nodomu doties kara gājienā.
14. Bet Dāvids uzturējās tuksnesī nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Sauls gan to meklēja visu laiku, bet Dievs nedeva to viņam rokā.
15. Kad Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, lai meklētu viņu nonāvēt, - bet Dāvids mita Zifas tuksneša biezokņos -,
16. tad Saula dēls Jonatāns cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu,
17. un sacīja viņam: "Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrais pēc tevis, un to itin labi zina arī mans tēvs Sauls."
18. Tad viņi abi noslēdza derību Tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā.
19. Taču daži zifieši nogāja pie Saula uz Gibeu un sacīja: "Dāvids ir paslēpies mūsu apvidū nocietinātā vietā biezokņos Hakilas uzkalnos, kuri atrodas dienvidos no Ješimonas.