6. Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī.
7. Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu."
8. Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!"
9. Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu - un tā arī joprojām.
10. Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps.
11. Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes.
12. Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka Tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis.
13. Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem sava karapulka priekšgalā.
14. Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un Tas Kungs bija ar viņu.