22. Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: "Runājiet slepeni ar Dāvidu, sacīdami: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!"
23. Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos dzirdot, bet Dāvids sacīja: "Vai tā ir maza lieta jūsu acīs - kļūt par ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs."
24. Kad Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: "Šādus vārdus Dāvids ir runājis," -
25. tad Sauls sacīja: "Sakiet Dāvidam tā: ķēniņš neprasa nekādas līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu, lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem." Jo Saula nodoms bija likt Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem.
26. Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt par ķēniņa znotu. Un, iekāms laiks bija piepildījies,
27. Dāvids jau cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās pilnā skaitā tika nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu par ķēniņa znotu. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihalu par sievu.
28. Un Sauls redzēja un atzina, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Mihala, Saula meita, viņu mīlēja.
29. Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja.
30. Un, kad filistiešu lielkungi izgāja karot, tad, lai arī cik reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā visi citi Saula vadoņi; un tā viņa vārds kļuva augsti cienīts.